Betona sfēriskās rifa konstrukcijas.

Strādājot pie dažādiem materiāliem par Baltijas jūru iznāca sastapties ar maz zināmiem, bet interesantiem faktiem, notikumiem, kas ir risinājušies Latvijā, Baltijas jūrā. Vieni šādi notikumi 20. gs. astoņdesmitajos gados bija risinājušies Kurzemes piekrastē, Papē.

        Vēsture šiem notikumiem ir šāda. 1981. gadā Klaipēdas ostā notika nelaimes gadījums, tankkuģis ,,Globe Assimi” lielā vēja dēļ tika uzmests uz mola, tādējādi 16 tonnas naftas produktu nokļuva līdz Kurzemes piekrastei. 1987. gadā Ventspilī avarēja kuģis ,,Antonio Gramsci”, un 9 tonnas naftas produktu nokļuva Kurzemes piekrastē. Pēc Vissavienības Zivsaimniecības un okeanogrāfijas zinātniskā pētniecības institūta (VNIRO) Latvijas PSR nodaļas veiktajiem monitoringiem Baltijas jūras Kurzemes piekrastē secināja, ka pēc šo kuģu katastrofām biomasu daudzums Kurzemes piekrastē no 1980. līdz 1991. gadam samazinājies no 60 000 līdz 15 000 tonnām.

            Latvijas PSR 20. gs. septiņdesmitajos gados Jelgavas rajona kolhozs ,,Nākotne” (priekšsēdētājs Arturs Čikste) nodarbojas ar sārtaļģes pārstrādi. Tika iegūts 200 tonnu agāra gadā. Tā ir vērtīga viela, ko izmanto pārtikas rūpniecībā un medicīnā. Pēc neoficiāliem avotiem agāru izmantoja arī bioloģisko ieroču ražošanā. Pēc ekoloģiskām katastrofām Klaipēdas un Ventspils ostās kolhozam sārtaļģu sāka pietrūkt. Tika izjaukts ekoloģiskais līdzsvars Kurzemes piekrastē.

 PSRS tajā laikā bija izstrādājusi mākslīgo rifu programmu. Plānoja, ūdenī izveidot mākslīgus rifus, kuri, apauguši aļģēm, piesaista nārstojamās zivis. Mijiedarbojoties visiem procesiem, aļģu un reņģu populācija pamazām varētu tikt atjaunota. Šādu mākslīgo rifu programmu bija plānots realizēt arī Kurzemes piekrastē, Papē.

Programmu realizēja Vissavienības Zivsaimniecības un okeanogrāfijas zinātniskā pētniecības institūta Latvijas PSR nodaļa. Zem ūdens, apmēram 12 metru dziļumā, tika izveidotas ar tīkliem apvilktas automašīnu riepu piramīdas. 

1983. gadā riepu rifu daļas  sakrautas uz kuģa Klaipēdā, Lietuvā.

1983. gadā mākslīgais riepu rifs krastā.

Vēlāk tika pagatavotas četras sfēriskas betona konstrukcijas. Pēc aprēķiniem šīm konstrukcijām vajadzēja izturēt zemūdens viļņošanās grūdienus. Tās bija trīs metrus augstas un trīs metrus platas, veidotas no septiņiem betona izliektiem balstiem, kas no trīs metrus augstā centra izliektā veidā aizgāja uz konstrukcijas malām. Starp šiem atzariem tika novilkti tīkli. 1990. gadā šīs sfēriskās konstrukcijas tika nogremdētas Kurzemes piekrastē, Papē. 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā politiskai situācijai valstī mainoties, tālāka projekta attīstība apstājās.

           Zemūdens mākslīgo rifu programma tika realizēta ne tikai jūrā, bet arī Latvijas iekšējos ūdeņos. 1989. gadā sadarbībā ar Slokas Celulozes un papīra kombinātu mākslīgie rifi tika uzstādīti Lielupē. Kombināta ilglaicīgās darbības rezultātā bez kvalitatīvām attīrīšanas iekārtām Lielupe tika piesārņota, un uz upes grunts izveidojās metru biezs dūņu slānis. Tas traucēja attīstīties biomasai (aļģēm, gliemežiem), kura būtu spējīga attīrīt ūdeni no piesārņojumiem. Tika izstrādāts plāns izvietot Lielupē mākslīgus rifus, uz kuriem sāktu augt biomasa. Mākslīgie rifi tika izgatavoti no smagās automašīnas riepām. Trīs riepas tika sastiprinātas kopā vienā blokā, kurš tika apvilks ar tīklu. Apmēram desmit šādi bloki tika nogremdēti Lielupē. Darba rezultāti bija labi, jo ūdeni attīrošā biomasa ap šiem blokiem bija apaugusi biezā kārtā. 1990. gadā Ķīšezerā tika uzstādīti koka kolektori, kas pēc izskata atgādināja eglītes, starp kuru zariem novilkti tīkli. 1991. gadā arī Daugavā pretī Mangaļsalai tika uzstādīti mākslīgie rifi. Šeit tika savstarpēji sastiprinātas piecas riepas viena aiz otras un apvilktas ar tīklu.

 Zinot šos vēsturiskos notikumus Jēkabpils zemūdens niršanas centrs ,,Nirējs” nolēma realizēt pētniecisko projektu Baltijas jūrā, Kurzemes piekrastē , Papē. Projekta mērķis bija atrast un precīzi piefiksēt šī objektu atrašanās vietu, kā arī konstatēt šo rifu stāvokli. Projektā piedalījās Andris Vanags, Guntis Stankevičs un Pēteris Bieriņš. Vēlāk mums piebiedrojas bijušai VNIRO zinātniskais līdzstrādnieks Aleksandrs Koroļovs. Apbruņojušies ar visu nepieciešamo: jūras kartēm, GPS, sonāru, laivu un motoru, kā arī ar visu nepieciešamo niršanai devāmies ceļā.

       Baltijas jūra Papes rajonā no meteoroloģiskā viedokļa ir visai grūti prognozējama. Laika apstākļi var izmanīties stundas laikā pilnīgi uz pretējo pusi, lai gan meteorologi to nebūs prognozējuši. Agri no rīta kad laika apstākļi bija pieņemami, tas ir vējš pūta ar ātrumu 3 metri sekundē mēs devāmies jūrā uz iespējamo rifa vietu. Lai gan bija stipra migla. Labu laiku pārmeklēdami jūru tika izmesta boja iespējamo rifu atrašanās vietā. Meklēšanā tika izmantots sonārs, ka arī bijušais VNIRO zinātniskais līdzstrādnieks A. Koroļovs centās orientēties pēc krasta zīmēm. Ienirām, dziļums 12 - 14 metri, redzami ap septiņiem metriem. Ar kompasu palīdzību sākam pārmeklēt apkārtni un vieta izrādījās pareizā. Mākslīgie rifi tika atrasti, bet tikai tie bija vētras saplosīti un to sastāvdaļas - riepas izmētātas plašā apkārtnē. Jo šī riepu konstrukcija bija izrādījusies nestabila dabas stihijas priekšā. Daļa no riepām, kā vēlāk mēs uzzinājām tiek izmetas pat krastā. Pēc VNIRO aprēķiniem, ja ūdens virspusē ir 6 metrus augsti viļņi (apmēram 7 balles stiprs vējš pēc Boforta skalas), tad 12 metru dziļumā ūdens viļņošanās notiek ar ātrumu 4 metri sekundē, tie ir ļoti stipri ūdens grūdieni.  Aaaaa

Vētras saplosīta rifa paliekas.

 Viens no enkuriem ar kura palīdzību tika nostiprināts mākslīgais rifs.

 Bez riepām zem ūdens atradām daudz tauvas un tīklus ar ko šīs konstrukcijas bija sastiprinātas kopā un apvilktas. Kā arī izdevās atrast vienu no enkuriem ar ko šie mākslīgie rifi bija nostiprināti pie grunts. Visi šie atradumi bija stipri apauguši ar gliemežiem un jūras zālēm. Un kuru klātbūtnē labprāt uzturas zivis, par ko arī liecināja lielā daudzumā apkārt peldošās butes un mencas. Tas, ka šajā apvidū labprāt uzturas zivis liecināja arī tas, ka netālu vietējais zvejnieks bija izlicis savus tīklus. Var pieļaut un tas būtu tikai loģiski, ka vietējais zvejnieks pārzinot vietējos apstākļus liek tīklus vietās kur ir liela zivju koncentrācija. Principā visā visumā visi šie priekšmeti kombinācijā ar akmeņiem uz grunts pildīja savas funkcijas, tas ir rifa funkcijas kam bija domāti tos nogremdējot. Nu varbūt ne tādos mērogos, ka to bija plānojuši to radītāji.

Turpinājām meklēt četras sfēriskas betona konstrukcijas kās arī tika nogremdētas jūrā. Diemžēl šinī niršanas reizē mums gaisa daudzums neatļāva vairāk uzturēties zem ūdens un jūrā sāka pūst stiprs vējš līdz ar ko zemūdens meklēšanas darbus nācās pārtraukt.

Pēteris Bieriņš zem ūdens pārmeklē apkārtni ar zemūdens kompasa palīdzību.

 Tika nospriests nirt vakarā, bet vējš turpināja pūst ar vien stiprāk līdz pārauga vētra un ne vakarā un ne no rīta laika apstākļi mums iet jūrā neatļāva. Vēlāk jau arī laiks, kas bija atvēlēts šiem meklēšanas darbiem iztecēja un mums vajadzēja doties mājās.

 Nu ko rifu atrašanās vietu mums atrast izdevās, rifus atradām, bet diemžēl vētras saplosītus. Pārējo rifu meklēšanu Jēkabpils zemūdens niršanas centrs ,,Nirējs” turpinās.

Andris Vanags